-
Starptautiskie tiesību akti cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā
Personu pārvietošanās brīva, kā arī brīva preču, kapitāla aprite un pakalpojumu sniegšana ir Eiropas Kopienas izveidošanas stūrakmeņi. Tomēr kā šādas brīvības negatīvā izpausme radās noziegumi, kam piemīt transnacionālais raksturs. Tie ir:
nelegāla narkotiku tirdzniecība un kontrabanda;
nelegāla radioaktīvo un kodolvielu tirdzniecība un kontrabanda;
noziegumi, kas saistīti ar nelegālās imigrācijas tīklu;
zagto automašīnu tirdzniecība un kontrabanda;
naudas un citu norēķinu līdzekļu viltošana;
naudas atmazgāšana un ar to saistītās aktivitātes;
terorisms, cilvēku tirdzniecība un bērnu pornogrāfija.
Pēc peļņas, ko gūst noziedzīgie grupējumi, nodarbojoties ar cilvēku tirdzniecību, to var ierindot pirmajā trijniekā starp minētajiem noziegumu veidiem. Turklāt cilvēku tirdzniecība sekmē nākamo noziegumu izdarīšanu, jo gūto peļņu ir nepieciešams legalizēt jeb „atmazgāt”, savukārt pārdotos bērnus var izmantot, piemēram, pornogrāfijas ražošanas vai prostitūcijas nolūkos.1
Cilvēku tirdzniecība ir globāla, sarežģīta sociāla un krimināla problēma. Tajā noziedzīgi iesaistītās personas tiek ekspluatētas visdažādākajos veidos: lauksaimniecībā, apkalpojošā sfērā, ogļu raktuvēs, zivsaimniecībā, seksuālās ekspluatācijas nolūkos, nelegālā adopcijā, orgānu tirdzniecībā un citur. Turklāt par cilvēku tirdzniecības upuri var kļūt jebkura dzimuma, rases, vecuma un statusa cilvēks ikvienā no pasaules reģioniem.
Cilvēku tirdzniecības upuru pārsūtīšanu no valsts uz valsti atvieglo globalizācija un pieaugošais migrācijas process. Organizētās noziedzības grupējumi, veidojot starptautiskus noziedzīgus tīklus, veiksmīgi izmanto gan legālo, gan nelegālo migrāciju. Valstīm kļūstot arvien atvērtākām un atvieglojot ceļošanas iespējas, vienlaikus organizētās noziedzības grupējumiem rodas iespēja veidot un slēpt sarežģītu kontrabandas ceļu tīklojumu, kas traucē tiesībsargājošām institūcijām atklāt noziedzīgos darījumus, tajā skaitā arī cilvēku tirdzniecību.
Nozīmīgs negatīvs globalizācijas komponents, kas apgrūtina cilvēku tirdzniecības novēršanu, ir moderno tehnoloģiju straujā attīstība un gandrīz neierobežotā pieejamība. Šis faktors rada iespējas palielināt apjomu un sarežģīt noziedzīgi iegūtās naudas pārskaitījumu darījumus, kas nereti ir iegūti cilvēku tirdzniecības ceļā.…
Pirmais starptautiskais instruments cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai 20. gadsimtā parādījās 1904. gadā, kad neliela grupa Eiropas valstu pieņēma Starptautisku līgumu par cīņu pret „balto verdzeņu” tirdzniecību. Pēc sešiem gadiem tika pieņemta nākamā konvencija šajā jomā – Starptautiskā konvencija par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību. Ir jāņem vērā fakts, ka konvencijas koncentrējās uz tā sauktajām „baltajām verdzenēm” un bija orientētas uz jautājuma risināšanu saistībā ar Eiropas valstu (it īpaši Lielbritānijas sieviešu ekspluatāciju kontinentālajā Eiropā) sieviešu ekspluatācijas novēršanu. Vēlāk sākotnējo terminu „baltā verdzība” sāka attiecināt uz visiem cilvēku tirdzniecības veidiem un aspektiem. Nākamo četrdesmit gadu laikā pasaulē tika pieņemta virkne dokumentu, kuros noteikti tādi svarīgi dalībvalstu pienākumi kā:
