Dāņu režisora Larsa fon Trīra filmas „Dogvila” darbība risinās Dogvilā, ASV lielās ekonomiskās depresijas laikā 1929. gadā. Tajā dzīvo vienkārši un jauki ļaudis ar saviem trūkumiem un šķietami nevainīgām vājībām. Kādu dienu pilsētiņā, bēgot no gangsteriem, nonāk skaistā Greisa. Dogvilas galvenā runasvīra un „garīgā līdera” iedrošināti, pilsētas iedzīvotāji piekrīt Greisu paslēpt, taču viņai ir jāatlīdzina, strādājot pilsētas un iedzīvotāju labā. Greisa tam piekrīt. Taču, kad dogviliešu prasības sāk pārsniegt pieļaujamā robežas un Greisa tiek ekspluatēta vēl vairāk, šķietami labestīgā sieviete nežēlīgi atriebjas.1
Filma man šķita pārsteidzoša pirmkārt jau tādēļ, ka tās darbības telpa atgādina parastu teātra skatuvi ar ļoti pieticīgu scenogrāfiju. Tā sauktajām mājām nav ne sienu, ne jumta, ne durvju – uz grīdas ar baltām līnijām ir iezīmētas vien to kontūras un Dogvila jeb, latviski sakot, suņu ciems skatā no augšas atgādina arhitekta rasējumu.
Filmas saistība ar teātra tradīcijām nosakāma ne vien pēc izmantotā TV izrāžu nosacītības režīma, bet arī analizējot aktierspēles manieri. …
