„Kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā. Par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas:
1) izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus;
2) procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar likumu nebija tiesības to veikt;
3) pieļaujot likumā īpaši norādītos pārkāpumus, kas liedz konkrētā pierādījuma izmantošanu;
4) pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus (Kriminālprocesa likuma 130. panta pirmā un otrā daļa).”
Pamatojoties uz minēto, aizstāvībai ir jāatklāj veids, kādā iesniedzamās ziņas ir iegūtas, lai tiesa var izvērtēt vai iesniegtie pierādījumi ir attiecināmi, pieļaujami, ticami. Personas, kuras iesniedz pierādījumus, sniedz par tiem paskaidrojumus. Uz pierādījumiem, kas nav iesniegti tiesas izmeklēšanā nevar atsaukties tiesu debatēs un ar tiem tiesa nevar argumentēt savu spriedumu. Tiesai, taisot spriedumu, jānorāda tie pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, motīvi, kas izskaidro, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus. Tam, lai pierādījumi būtu likumīgi iegūti un nostiprināti ir svarīga nozīme, jo pretējā gadījumā tie zaudē pierādījumu statusu un nav izmantojami kā pierādīšanas līdzekļi.
…
