Ikonogrāfija

Skatoties no soterioloģijas (mācība par glābšanu no ļauna u nāves) ikona atklāj mums pasaules pārveidošanas nākotni, jaunas matērijas īpašības un vielas, apgarotas ugunī un gaismā vēl neīstenoto Dievišķo svētlaimi. Eshatoloģiskajā plānā (mācība par noslēdzošo laika posmu) ikona – liecinieks tam, ka pasaule nepazudīs laika beigās, bet gan atklāsies savā ideālajā būtībā; matērija, atbrīvojusies no grēku plūdiem, no tumsas inertuma un inerces, kļūs pārsteidzoši skaista un līdzīga garam. Mistikas aspektā (reliģijas pārdzīvojumi, kā noslēpumi un personīgo tikšanos ar Dievišķo) ikona – tā ir atklāšana, izpausme un enerģija, bet precīzāk tā mīlestība, kurš atainots uz tās. Ikona – gatavība personīgajai to saskarsmei, kuri atrodas garīgajā zonā ar tiem, kas tikai vēl pārceļas uz zemi. Ikona – tā ir mistiskā tikšanās, vēršanās pie svētās cilvēka sirds un iespējams pat dvēseliskā vēršanās pie augstākās "virsotņu" pasaules. Ikona – vienmēr atvērts dialogs, dievišķās gaismas kanāls. Ikona – liecinieks tam, ka atrodoties Svētajā Garā, iespējams dzirdēt lūgsnu, kas vēršas pie viņa no visām pasaules malām. Ikona – tas ir noslēpums, kurš atklājas lūgšanā un garīgajos apcerējumos.
No kristīgās ētikas viedokļa ikona ir augstākās debess skaistuma norādītāja, kuru nevar adekvāti atainot ar līniju un krāsu palīdzību, bet klātesošais skan simbolos, kā himna nošu zīmēs, slēpjas neaptverams pasaules bagātību mantojums.
Ikonā tiek atainots dzīvs cilvēks, bet dzīvs augstākajā nozīmē, t.i. ārpus nāves pasaules. Ikonā cilvēciskās būtības konkrētums un reālija nepazūd, nemazinās, bet ir individuālais, kā laicīgs un ierobežots, nezaudējot savu neatkārtojamību, pāriet personifikācijas augstākajā garīgajā kategorijā. Dzīve, kas Dieva radīta, var būt patiesa tikai tad, kad tajā par savu pamatu, mērķi un saturu tiek izvirzīts Dievišķais princips. Ar drošu pārliecību var teikt, ka ikonās iemūžināto svēto attēli, - Dievam līdzīgie ir dievatklāsmes tēli, palīgs "apslēptā atklāsmē un iepazīšanā".…