Ģerboņa aizsākumi meklējami apmēram 11. -13. gadsimtā, kad veidojās viduslaiku bruņinieku kārta. Viscaur bruņās tērptajiem vīriem uz vairoga bija vajadzīgas pazīšanās zīmes - dažādi simboli, kas norādīja, pie kādas dzimtas katrs bruņinieks pieder. Vēlāk ģerboņi ne vienmēr bija saistīti ar nopelniem karalaukā, jo jau viduslaikos karaļi pamanīja, ka ģerboņu pārdošana jaunbagātniekiem ir ļoti labs ienākumu avots, kas ļāva iegādāties ģerboņus tiem, kas tos nespēja iegūt par nopelniem kaujās.1 Ģerboņu lielais skaits radīja nepieciešamību tos kontrolēt, tādēļ tika izveidots īpašs amats – herolds ("herolds" cēlies no senģermāņu hariowald, t.i. dievību doto zīmju skaidrotājs). Tā kā viņi bija vieni no izglītotākajiem cilvēkiem, tad šie cilvēki bija monarha vai magnāta pavadoņi, arī sūtņi, ģerboņu pazinēji un tulkotāji, viņi kļuva arī par tiesnešiem strīdus gadījumos un bija tie, kas radīja heraldikas atribūtiku.
Savukārt heraldika kā vēstures palīgdisciplīna, kas pēta ģerboņus radās 19. gs. otrajā pusē. Tā attīstījās saistībā ar ģenealoģiju, numismātiku, paleogrāfiju, sfragistiku un veksiloloģiju. Heraldiku iedala - teorētiskajā heraldikā, kas pēta ģerboņu vēsturi, to veidošanas un lietošanas noteikumus un terminoloģiju, un lietišķajā heraldikā jeb ģerboņu veidošana, kas nodarbojas ar ģerboņu veidošanu un attēlošanu atbilstoši heraldikas noteikumiem.…
