Civilizācija kā sapiņķerētas stīgas, tik cietas kā drātis. Ne atpiņķerēt ne iztaisnot. Trakākais ir tas, ka katram vārdam var piekarināt ko vien sagribas un ja saliek divus kopā tad var piekarināt vēl sazina ko tādu, kas nebija katram vārdam atsevišķi. Piebāzt pilnu seju dīvainiem simboliem, pašam nesaprast, kas tas, bet taisīt grimases un klusībā priecāties, varbūt bīties, ka tik iznāktu. Situācijas komiskums, kad beidzot kaut kāds pavediens uzradies. Laikam zvirbuļi kamola dzijas galu no ābeles noplivināja. Ķeram ciet un vērpjam aiz viesiem stūriem un kad man prasīs kas tas, teikšu, ka šitā man kādreiz mācīja un tas jau nu būtu jāzina.
Savijies viss, kas var savīties.
«Es domāju, es eksistēju, es varu» ....
…
