Un vēlāk Borhess secina, ka :”Nāve izraisa cilvēkā cēlas jūtas un dzīvi padara vērtīgu’’. Cilvēki sajūtot sevi ka pārejošas būtnes, izturas, rīkojas ar atbildības sajūtu. Mirstīgajiem viss ir vērtīgs, turpretim nemirstīgiem katra rīcība ir citas rīcības vai domas atbalss no tālas pagātnes. Skumjas, bēdas nevalda pār Nemirstīgajiem”.
Līdz ar cilvēka individualitātes attīstību, personības veidošanos, kas saistīta ar izteiktas pašapziņas un pašvērtības, unikalitātes un neatkārtojamības apziņas rašanos, pārdomas par nāvi kļūst izteikti ētiskas. Šīs domas kļūst ētiskas un pati nāve iegūst ētikas kategorijas statusu, proti, personībai izvirzās un saasinās dzīves jēgas, cilvēka esības un vērtības problēma. Mūsu pastāvēšanas jēga vairāk vai mazāk atklājas darbos, rīcībā. Taču katrs rīcības akts, panākums, neveiksme atklāj to daļēji, nepilnīgi. Vienīgā kategorija, kas izgaismo cilvēkam viņa dzīves pilnu jēgu, ir nāve. Nāve bezjēdzīga ir vienīgi tad, ja dzīve bijusi tukša, veltīga nepiepildīta.
Nāve ir dzīvības beigas. Tā noliedz dzīvību kā augstāko vērtību, jo pat dzīvību ir iespējams izdzēst. Tas liek domāt par, ka absolūtākais elements dzīvajā pasaulē ir tieši nāve, jo tās spēkos ir pakļaut savai varai visu. Domājot par nāvi, mēs noskaidrojam un izzinām, kas mums ir svarīgs, nozīmīgs. Daudz cilvēku izjūt bailes no nāves, tāpat kā no visa nezināmā, noslēpumainā. Lai cīnītos ar šīm bailēm, ir jābūt apveltītam ar lielu gribas spēku. Mēs nedzīvojam, lai nomirtu, bet domājam par nāvi, lai izvērstu un attīstītu dzīves potences maksimālo iespēju robežas.
…
