Grāmatā „Latvieši” G. Merķelis spilgti attēlo latviešu dzīvi pēc vācu bruņinieku iebrukuma Vidzemē. Viņš parāda latviešu grūto dzīvi, kalpojot muižniekiem.
Pašu muižnieku uzskatus rakstnieks attēlo šādi: „viņi uzskatītu par netaisnību, ja tiem liegtu mocīt cilvēkus, par kuriem viņi tikai tādēļ maksājuši dārgu naudu, lai varētu tos izsūkt pēc savas iegribas”.
Latviešu raksturs tika sakropļots, pazemojot viņus un nobīdot viszemākajā – kalpu kārtā. G. Merķelis ļoti asi to raksturo: „Latvietim važas ir iegriezušās līdz pat dvēselei; ar dragātu garu viņš guļ zemē, līdz viņu uzraus kājās drudzis”.
Grāmatā ir aprakstīts, ka zemnieki dzīvoja būdās bez skursteņiem un logiem, tās bija pilnas ar dūmiem. Pieaugušie sēdēja skrandainos kamzoļos, bet bērni kā ziemā, tā vasarā tajos pašos kreklos un basām kājām.…
