Zvans iezvana stundas un starpbrīžus jau deviņdesmit gadu. Daudz? Ja to jautātu viņam pašam, domāju, ka par atbildi viņš tikai pasmīnētu. Kas gan ir deviņdesmit gadi? Mūžs? Mūžība? Ko niekus, pat gadsimts nav. Un tomēr… Deviņdesmit gadu pagājis, bet aizvien viņš dara to pašu – zvana un zvana, nopūšas un atkal zvana. Un tā no jauna, katru dienu, katru nedēļu, katru gadu. Viņš zina, ka būt cilvēkam ir grūti, bet tomēr cer, ka reiz, nākošajā dzīvē, kļūs par cilvēku. Zvana acīs cilvēks ir vislaimīgākā un visbrīvākā radība pasaulē, bet zvans taču nav redzējis putnus augstu debesīs. …
