Ģimene ir pirmā socializācijas vide, ar kuru bērns saskaras savas dzīves laikā. Ģimenei bērna attīstībā tik svarīga loma, ka to aizvietot nav iespējams.
Bērns piedzimst ar noteiktu gēnu kopumu, ko viņš ir mantojis no saviem vecākiem. Gēnu kopums rada priekšnoteikumus viņa attīstībai, izaugsmei un personības izveidei. Tas, cik lielā mērā šie priekšnoteikumi tiks realizēti, ir atkarīgs no bērna dzīves apstākļiem, audzināšanas stila, no audzinātāju atbalsta un palīdzības, no adekvātiem stimuliem, no viņa dabisko vajadzību apmierināšanas pakāpes un no viņa vidē valdošajām vērtībām.
Jau no bērna attīstības sākuma notiek viņa socializācija, t.i., pakāpeniska bērna „ieaugšana“ sabiedrībā. No sākuma viņš ir savas tuvākās ģimenes loceklis, dzīvo, lielākoties komunicējot ar mammu un tēti, brāļiem un māsām, ja tādi ir, tad agrīnā vecumā satiekas ar plašāku radinieku loku – vecmāmiņām, vectētiņiem un citiem radiniekiem. Ja ģimene nav pilnīga, tad bērnam ļoti daudz kā pietrūkt. …
