Jau kopš laika gala cilvēce ir mēģinājusi skatīties plašāk, meklēt plašākus apvāršņus. Jau senatnē pastāvēja apziņa, ka nepieciešams dzīvot pasaules mērogā, proti, globāli. Tas gan tika panākts dažādi. Palielinot ietekmi: iekarojot citas zemes, izveidojot kolonijas, aktīvi tirgojoties starp divām pasaules daļām, bet tas lai paliek pagātnē. Pašlaik notiek process, ko speciālisti nosaukuši par globalizāciju.
Mūsdienās globalizācija ir skārusi visu pasauli- vienas pasaules valstis vairāk, citas mazāk, bet tas ir fakts. Globalizācija ienes ne tikai daudzas pozitīvas lietas mūsu dzīvēs, bet arī pilnīgi jaunas problēmas sabiedrības politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās un komunikatīvajās attiecībās. Runājot par globalizāciju, vispirms būtu jānoskaidro kas tā īsti ir. “Termins “globalizācija” ir attīstījies ļoti nesen. Akadēmiskajās aprindās tas netika atzīts kā nozīmīgs koncepts, par spīti izplatītajai un intermitējošajai lietošanai, līdz pat 1980. gadu sākumam vai pat vidum.”1
Pastāv vairākas globalizācijas definīcijas un, manuprāt, nav vienas pareizās definīcijas. Viena no definīcijām, kuru atradu kādā interneta mājas lapā ir šāda: “Globalizācija var tikt definēta kā pasākumi, kuru mērķis ir uzsākt un veicināt tirdzniecību starp valstīm, šie pasākumi ietver starpvalstu tirdzniecības barjeru atcelšanu, importa nodevu samazināšanu vai atcelšanu un tādu starptautisku grupu kā ES vai Mercosur konsolidēšanu. Saistībā ar šo procesu katras valsts valdība piedāvā dažādas iniciatīvas, kas piesaistītu ārvalstu uzņēmumus, ļautu tiem darboties valsts teritorijā un veicinātu visu tirdzniecības aspektu internacionalizēšanu. Globalizācija arī aicina ieviest kopējus pamatnoteikumus, kas tiktu ieviesti un ievēroti visās pasaules valstīs.”…
