Indriķa hronika liecina par seniem un daudzveidīgiem Senās Latvijas un Krievzemes iedzīvotāju kontaktiem. Kontaktus veicināja gan ģeogrāfiskais stāvoklis, gan vēsturiskie apstākļi. Latvieši un krievi dzīvoja vienotā ģeogrāfiskās ainavas vidē – Austrumeiropas līdzenumā, kur nav grūti pārvaramu dabisku šķēršļu. Turklāt Daugava bija labākais ūdensceļš, kas savienoja ziemeļrietumu Krievzemi ar latviešu vēsturisko dzimteni. Kopš krievu valsts (Kijevas Krievzemes) izveidošanās brīža 9. gadsimtā pastāvīgi pieauga tās politiskā un ekonomiskā, kā arī reliģiski garīgā interese par Latviju, ko krievi uztvēra gan kā nozīmīgāko ceļu uz Eiropu, gan kā Eiropas civilizācijas daļu.1
Latvijas zinātniece A. Zavarina domā, ka krievu ieceļošana Latvijas teritorijā notikusi vairākos lielos posmos. Pirmais posms, kas sācies jau 10. – 11. gs., saistīts ar krievu tirgotāju ierašanos. Otrais posms – no14. gadsimta otrās puses līdz 15. gadsimta beigām – atvedis šurp sektantu bēgļus, Krievijas antifeodālo kustību dalībniekus. Trešais posms attiecas uz 16. gs. Otro pusi un 17. gs. Pirmo pusi, kad Latvijā apmetās zināms skaits krievu zemnieku, kuri bija pametuši savu vēsturisko dzimteni, kad tur pasliktinājās saimnieciskās dzīves apstākļi. …
