Vērtēšanai ir sava dziļa būtība un jēga. Jāsāk ar to, ka vērtētājs skolā ir pedagogs. Šis cilvēks spēj apsvērt visus par un pret, lai spētu skolēnam ielikt maksimāli objektīvu vērtējumu. Skolotājam ir jāzina, kas jāvērtē skolēns vai viņa darbs. Reizēm ir arī darbi, kuri tiek veikti, lai profilaktiski pārbaudītu skolēnu zināšanas. Reizēm šādos gadījumos pedagogs ieliek vērtējumu par skolēna darbu. Parasti šis vērtējums tiek likts, ja rezultāts ir pietiekami labs, lai spētu pacelt skolēna kopējo līmeni noteiktajā mācību priekšmetā.
Vērtēšanas metodes iedalās pēc pārbaudes formas.
Frontālā novērošana
Vārdiskā kontrole
Rakstveida
Praktiskie darbi
Paškontrole
Mašīnkontrole
Frontālā novērošana tiek izmantota ikdienā. Tā pēc būtības ir visneitrālākā, jo skolēns pat nezina, ka tiek novērots tāpēc darbība ir dabīga un nesamākslota, lai paceltu augstāk vērtējumu. Skolēns pat nespēj paspēt saprast to, ka tiek novērots.
Vārdiskā kontrole, tiek izmatota tādos priekšmetos, kur visa mācīšanās balstās uz lasīšanu, nevis praktiskiem darbiem, piemēram, vēstures stundās skolotājs bieži liek skolēnam atstāstīt noteiktu vēsturisko periodu, ko iepriekš likusi patstāvīgi mājās izlasīt. Arī citos mācību priekšmetos var izmantot šo metodi. Vienkārša vārdiska pārbaude var pārvērsties par diskusiju starp skolotāju un skolēnu. Reizēm šādās diskusijā iesaistās liela daļa klases. …
