Djuema tēze balstās filozofa uzskatā, ka fizika ir eksperimentāli atšķirīga no, piemēram, fizioloģijas un atsevišķiem ķīmijas nozarēm, tai ir noteiktas metodoloģiskas robežas, un to dēļ fizikā būtiskākais ir nevis novērojums, bet gan tā interpretācija. Turklāt, nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt vienu izolētu hipotēzi - jātestē ir tēžu grupa, fona pieņēmumi, un būtiskās teorijas. Šāda veida holisms padara experimentum crucis neiespējamus. No tā izriet Djuema separacionisma tēze: fizikas eksperiments ir fenomenu grupas, nevis viena fenomena novērojums, turklāt to pavada novēroto fenomenu interpretācija; šī interpretācija aizstāj patiesi iegūto novērojumu ar abstraktu un simbolisku reprezentāciju, kas atbilst konkrētā pētnieka atzītajām fizikas teorijām. Šai tēzei Djuems paredz sekas, falsifikacionisma tēzi: fiziķis nekad nevar eksperimentā pārbaudīt vienu atsevišķu hipotēzi, bet vienīgi hipotēžu grupu, un kad eksperimentā iegūtais rezultāts nesakrīt ar gaidīto, tas nozīmē, ka vismaz viena no hipotēzēm ir nepareiza un tai jātiek mainītai. Djuema tēzes ir induktīvisma kritika.…
