Ģermāņu valstīs bija ļoti liela tiesību dažādība, gandrīz vai katrai ciltij un katram novadam bija savas tiesības. Mūsdienās mēs tās definējam kā nerakstītas paražu tiesības. Romieši raudzījās nicinoši uz ģermāņu valstīm un viņu tiesībām, nosaucot tās par barbaru valstīm un barbaru tiesībām. Franku valstī karalis Hlodvigs lika saviem rakstīt pratējiem uzrakstīt saliešu franku tiesības. No tā arī uzrakstītās tiesības dabūjušas nosaukumu Saliešu likums Lex Salicia. Otrs franku zars – ribuāru franki (Reinas krasta franki, vācu val. Uferfranken) dzīvoja pēc Lex Ribuaria, sakšiem bija Lex Sacsonum, burgundiešiem – Lex Burgundorum u.c. Taču visievērojamākais likums bija saliešu frankiem – Sāliešu likums, kas tika pārrakstīts 89 reizes, veicot tajā grozījumus, labojumus un papildinājumus. Pirmoreiz Sāliešu likums uzrakstīts V gs. beigās – VI gs. sākumā.
Barbaru likumi aptver visdažādākās dzīves puses. Latīņu valodā gadījums ir casus – kāzuss,no tā radies termins kazuistika,tā liecina par zemu tiesiskās kultūras līmeni. Barbaru likumos nesistemātiski ir uzskaitīti dažādi likumpārkāpumi un tiem paedzētie naudas sodi. G alvenais mērķis,kādēļ tika uzrakstīti likumi,bija,lai izbeigtu tajā laikā plaši pastāvošo asinsatriebību,kā dēl bojā gāja ļoti daudz clvēku.…
