Arī Noras Ikstenas pasakā “Sudraba dārzs” tiek vēstīts par sava veida atkarību- dārzkopību. Atšķirība ir tā, ka dārzkopi iepriecina garīgās vērtības un laime par padarīto. Taču arī šis stāsts nebeidzas labi, jo dārznieks kļūst apmāts ar ideju par sudraba ābeli, kurai galu galā, nav nekādas īpašas jēgas. Izlasot “Sudraba dārzu”, sapratu, ka laime ir tad, kad pats(i) jūtos laimīgs(a), nevis tad, kad šķiet, ka sasniegšu pilnību. Šis daiļdarbs man šķiet ļoti vērtīgs, jo guvu vairākas nozīmīgas atziņas, piemēram, nebūt apmātai ar vienu ideju, jo tā var palaist garām visu skaisto dzīvē, kā arī neizniekot savu dzīvi, cenšoties paveikt neiespējamo. Šī pasaka man atklāj dzīves patiesību par gudru mērķa izvēli un realizēšanu, kā arī vienlaicīgi ironiju par dzīvesveidu un darbu, par ko es ikdienā neaizdomājos. “Sudraba dārzs” māca nodzīvot dzīvi jēgpilni.…
