-
Personības problēma sociālajā psiholoģijā
Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 3 | |
1 | Personības jēdziens | 4 |
1.1 | Personības problēma sociālajā psiholoģijā | 10 |
Izmantotā literatūra | 13 |
Vārds „personība” ir cēlies no latīņu valodas – persona. Sākotnēji šis vārds apzīmēja maskas, ko lietoja aktieri sengrieķu drāmas izrādēs un norādīja uz komisko vai traģisko figūtu lugas darbībā. Ikdienas dzīvē cilvēki parasti spriež par personību pēc ārējām iezīmēm, tādām kā simpātiskums, prasme uzvesties sabiedrībā, popularitāte, fiziskā pievilcība u.c. pildot lomas, kuras ir saistītas ar apkārtējiem, indivīdam izveidojas noteikts sociālais tēls. Var dzirdēt izteikumus: „Pēteris ir lieliska personība”, vai „Silvija ir nepatīkama personība”.
G.Olports(Allport) personības definīciju definē šādi: Personība- dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu.(M.Pļavniece,Daina Škuškovinska,2002).
Kognitīvās pieejas pamatlicējs Kurts Levins uzskata, ka personība ir dzīves sfēra, ka cilvēks ir subjektīva realitāte. Dzīves kodols un dzīves telpa ir neitrāli. Kamēr cilvēks ne par ko nedomā, viss ir nemainīgs, kā sāk domāt, tā dzīves telpā veidojas segmenti ( pozitīvi, negatīvi).
Personība ir Cilvēka mirstīgo principu vienota struktūra. Personība ir starpnieks, caur kuru individualitāte darbojas formu pasaulē. Personība ir Saprāta spēja saistīties ar zemāku kvalitāšu apgabalu Vienotajā Realitātē. Personība ir Saprāta spēja saistīties ar Vienotās Realitātes zemāku kvalitāšu apgabalu izpausme. Kur nav Saprāta, tur nav personības.
Personība ir sintētiska parādība, kurā savienojas Cilvēka iemiesojumam deleģētā daļa, ar vecāku personību kvalitātēm un substancēm, kurai piemīt vides un laika noteikts vēsturiskums.…
Apskatīsim tagad tās problēmas, kuras ir saistītas ar personības problēmām. Jau daudzkārtējo priekšmeta noteikšanu sociālajā psiholoģijā ielikta samērā pretrunīgs spriedums, kādu tad vietu vajadzētu ieņemt personības problēmai šajā sociālajā psiholoģijā. Galvenā raksturojuma pazīme un pozīcija diskusijā par sociālās psiholoģijas priekšmetu, jau runāja par to, ka viena no viņām saprata priekšrocību, sociālās psiholoģijas uzdevumu tieši personības pētīšanu.(Платанов,1979) Kaut uzskatīja, ka personībai vajag tikt izskatītai grupas kontekstā. Bet vienalga akcents likts uz personību, uz tās sociālajām raksturīgajām iezīmēm. Sociālajai psiholoģijai personība nav galvenais pētīšanas objekts. Personības problēma ir ne tikai problēma visai kopējai psiholoģiskai zinātnei, un tāpēc, pat ja mēs nosakam „robežas” starp tām personības pieejā, mēs neatrisināsim jautājumu par analīzes specifiku pilnībā. Īstajā laikā mūsdienīgā sabiedrībā interese par problēmu iespējām cilvēcīgās personības ir tik liels, ka parktiski ka visas kopējās zin;atnes vēršas pret šī priekšmeta izpēti: personības problēma stāv pašā centrā filozofiskajās un sociālajās zināšanās, ar viņu nodarbojas ētika un pedagokika un arī ģenētika.
