Līdz Komenskim skolas bija “pieejamas tikai nedaudziem, proti, maksātspējīgiem… Bet tai pašā laikā ir visai iespējams, ka nabadzīgo vidū atrodas izcili talanti, kas šādu apstākļu dēļ zūd… ” Pretēji 17. gs. valdošajam uzskatam par cilvēka grēcīgo dabu, Komenskis uzskatīja, ka cilvēks ir “pilnīgākais, skaistākais radījums.” Katram, neatkarīgi no viņa kārtas un dzimuma jāsaņem izglītība. “Ja mēs atļausim attīstīt prātu tikai izredzētajiem, izslēdzot pārējos, tad būsim netaisni pret šiem pārējiem” Pie tam audzināt var visus un ar audzināšanu var novērst arī iedzimtas nepilnības. Katrs var mainīties pozitīvā virzienā, ja vien viņam ir šāda vēlme.
Pēc Komenska domām “izglītība tika sniegta nenopietni un nepārdomāti, pat izkropļotā un nepareizā veidā. Tik nelietderīgs laika un darba zudums var rasties vienīgi nepareizas metodes dēļ.” Komenskis cilvēku uztvēra kā dabas daļu, kam jāpakļaujas tās galvenajiem, vispārīgiem likumiem – “stingra skolas kārtība jāaizgūst no dabas.”
Audzināšanu atbilstoši dabai Komenskis izprot kā sekošanu dabas likumiem, kas pastāv kā augu un dzīvnieku, tā arī cilvēku sabiedrībā. Komenskis uzskata, ka “mācīšanas māksla var būt stipra vienīgi tad, ja tā balstās uz dabas atdarināšanu.”
Pēc manām domām, tieši šajā nodaļā izklāstīts viens no galvenajiem audzināšanas principiem, kas ir aktuāls arī mūsdienās, tas ir – bērnam viss jāapgūst pakāpeniski, periodiski, kā tas notiek dabā. Kā piemēru Komenskis min mācīšanos peldēt. Cilvēkam, kas vēlas iemācīties peldēt, būtu jāpavēro zivis un “ja cilvēks vēlas zivi atdarināt, viņš ir spiests ķerties pie tādiem līdzekļiem un kustību veidiem, ko izmanto zivs: izstieptas rokas aizstāj spuras, kājas –asti, un viņam tās jākustina tieši tā, kā zivs kustina spuras.”
…
