Bērni, bērnība, spēles, rotaļas. Šie jēdzieni liekas tik neatdalāmi, tas liekas tik vienkārši – spēlēties, rotaļāties tomēr, kad dažādi teorētiķi centušies izpētīt spēli, tieši bērnu spēli, izrādās tas vairs nav tik vienkārši. Rodas jautājumi: vai bērnu spēle ir pastāvējusi vienmēr? Kā bērni ir spēlējušies sen senos laikos? Kā pret to izturējās pieaugušie? Tā varētu meklēt jautājumus un atbildes vēl un vēl.
Šobrīd, papētot literatūru liekas lielākā daļa pieaugušo piekrīt, ka spēle un rotaļa ir neatņemama bērna dzīves sastāvdaļa, spēlē bērns izzina apkārtēju pasauli, izsaka savas iekšējās jūtas, apgūst visdažādākos uzdevumus, veidus un lomas, cilvēku savstarpējās attiecības. Spēle ir bērna morāles attīstības skola, un nevis priekšstatos, bet gan uzvedībā – rīcībā. Ir dažāda veida spēles un arī, tik pat daudz uzskatu par spēles nepieciešamību, vajadzību. Terapeiti izmanto spēles (spēļu terapiju), cilvēku ārstēšanā, ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo. Ir pieaugušie, kuri ir jāārstē no atkarības spēlēt, jo ir aizrāvušies ar azartspēlēm.…
