Atgriezīšos laiciņu atpakaļ, kad sāku strādāt sociālās aprūpes centrā „Zemgale”. Šogad mans darba stāžs aprūpē pavasarī būs pieci gadi. It kā nav mazs, bet nav arī daudz. Darbs šajā iestādē ir smags, jo katrs nevar sastrādāties ar veciem cilvēkiem, saprasties, klausīties, risināt sasāpējušos jautājumus, redzēt kā aiziet mūžībā.
Tomēr vēlme palīdzēt cilvēkiem – tā varu motivēt savu izvēli. Izvēloties iepriekšējo profesiju – sociālais aprūpētājs- motivācija tā pati. Kāda palīdzība nepieciešama? Kāda ir šī palīdzība?
Strādājot ar cilvēkiem, vai es pati sevi spēju pieņemt kāda es esmu, kādas ir manas vērtības? Pirmkārt jau cieņa pret cilvēku, sociālā labklājība, uz sabiedrību vērsta nevis savām interesēm, harmoniskas sociālās attiecības, vai nav slēptie konflikti, sociālā drošība. Pašrealizācija, labi darba apstākļi, tehniskais nodrošinājums (dators ), radoša pieeja darbam, vai kādi jauninājumi darbā, kā arī karjeras veidošanās iespējas. Motivējošie faktori – panākumi darbā, panākumu atzīšana , protams, adekvāta, pats darba process, atbildības pakāpe, izaugsmes iespējas, profesionālā izaugsme. …
