Ikviena cilvēka iekšējā pasaule ir ne tikai viņa, bet arī visas cilvēces bagātība. Bērns – daudziem cilvēkiem šis vārds asociējas ar maigumu, rūpēm, mīlestību, prieku, lepnumu. Kad bērns vēl ir zīdainis, viņš ir karalis. Pēc tam viņš ir mūsu palīgs. Un beigu beigās viņš kļūst mums (vecākiem) draugs. Šis mazais cilvēciņš ir unikāls radījums. Cik daudz šajā mazā cilvēciņā ir noslēpumaina, vēl neizzināta, cik daudz unikālu spēju, potenciāla, dažādu iespēju viņam ir dots. Gribētos, lai tas tiktu virzīts paša cilvēka, viņa organisma attīstības labā. Cilvēks nedrīkst pilnīgii sevi pakļaut industrijas atīstībai, dažreiz šķiet, ka to visu vada mūsu „laiskums”. Cilvēkam jāieklausās sevī, jāpadomā par savām īpašajām, individuālajām spējām, par savu iekšējo pasauli. Ja cilvēkam ir bagāta garīgā pasaule, un viņš to apzinas, tad viņš uzskata sevi par bagātu cilvēku.
Patiesā cilvēka bagātība ir viņa apdāvinātība. Ar prieku jāatzīst, ka šodien jēdzienam „apdāvinātība” un „apdāvināts bērns” tiek pievērsta uzmanība. Visur gaida talantus, izstrādā programmas apdāvinātu cilvēku attīstībai un apmācībām, izveido talantu atbalstīšanas fondus.…
