Šajā darbā izcilā latviešu filozofe Zenta Mauriņa raksta par indivīda uzdevumiem, lai panāktu pasaules vienotību.
Autore atzīst to, ka, ja cilvēks grib, lai cilvēce eksistētu arī turpmāk, tad ikvienam jāmainās pašam un jāsaprot: vai nu mēs izglābsimies visi, vai arī kopā iesim bojā. Viņa salīdzina demokrātisku valsts iekārtu ar komunistisko režīmu. Demokrātiskā sabiedrībā indivīdam principā ir iespējams savu dzīvi veidot pašam pēc savas izvēles. Patiesas vienotības pamatā ir nevis nonivelēšana, bet dažādības atzīšana, brīva sacensība, radniecīgu un pretēju spēku iecietīga sadarbība.
Zenta Mauriņa atklāj to, ka labākie, inteliģentākie un aktīvākie ļaudis – politiķi, zinātnieki, rakstnieki, filozofi iezīmē augošu tendenci uz vienošanos, uz dialogu starp Es un Tu pretstatā pagātnes despotiskajiem pārcilvēku monologiem.…
