Secinājumi
1. Jebkura veiksmīga sadarbība un komunikācija ar vienaudžiem un pieaugušajiem ir jāattīsta, jo tā nerodas pati no sevis
2. Pirmsskolas vecuma bērniem fizioloģiskajām un emocionālajām vajadzībām atbilstoši veidota mācību vide veicina sociālo prasmju attīstību
3. Sociālo prasmju attīstības pamatā ir laba un komfortabla bērnu pašsajūta
4. Mācību vidi veido ne tikai telpas iekārtojums, bet arī tas, kāda ir audzinātāja attieksme un noskaņojums ikdienā
5. Katrs bērns ir citādāks un ar savām prasībām, tāpēc gan videi, gan mācību formām jābūt pēc iespējas dažādotām, lai visi bērni tiktu radoši nodarbināti
6. Agrajā pirmsskolas vecumā bērnu sociālās prasmes vairāk ir vērošana, izvērtēšana un mērķtiecīgi nevadīta sadarbība, tikai vēlākajos gados bērni apzināti komunicējot veido sadarbību, piemēram, spēlējot „mājās”
…
