Militārā planošana kļuva neatkarīga no diplomātiska korpusa. Ja agrāk tika runāts par to, kādas pretinieka darbības varētu izraisīt kara pieteikšanu, tad tagad par kara pieteikšanu var uzskatīt bruņoto spēku mobilizēšanu. 1894. gada līgumā starp Krieviju un Franciju bija paredzēta vienlaicīga mobilizācijas izsludināšana, gadījumā, ja kāda no Trejsavienības valstīm izsludinātu mobilizāciju jebkāda iemesla dēļ. Pietiktu ar to, ka mobilizējas viena lielvalsts, lai to pašu darītu arī pārējās. Tātad, kara sākums bija tikai laika jautājums. Bet ļoti reti, kurš mēģināja paust savas bažas par tuvojošos konfliktu. Vai nu valstu līderi nesaprata, kas ir gaidāms, un pie kā šis karš var novest, vai arī baidījās to prognozēt.
Interesanti bija tas, ka, piemēram, Krievijas militārie līderi uzskatīja karu par nepieciešamu, un nekādā gadījumā negribēja, lai tas izvēršas par lokālu konfliktu. Taču nedz Krievijas cars, nedz kādas citas valsts galva tā īsti nevarēja argumentēt kara uzdevumus. Valstsvīru mērķi šajā gadījumā bija visai ambiciozi un izplūduši. Piemēram, krievi cerēja, ka pēc kara Vācija sabruks un sadalīsies mazās valstiņās, tātad, to, ka pastāv iespēja zaudēt, tie neparedzēja. …
