Tiesības kā filozofijas un teorijas kategorija izpild instrumentālu lomu. Var strīdēties par to, kas ir tiesības, kādu realitāti tās atspoguļo, var dažādi saprast tiesību izcelšanos, nesaskaņoties viedokļos par tiesību būtību un uzdvemu u.t.t., bet ja jautajums ir praktiskā plaknē, tad jāmeklē vienots atskaites punkt, vienots uzskats, viena pozīcija. Patiesībā: ja jurists-praktikis peivēršas tiesībām lai iznestu pareizu risinājumu, ja tiesības ļauj samērot pilsoņu un amatpersonu ricības, ja tās ir vispārējais ricību mērogs, tad jābūt pilna noteiktība kaut vienā – pie kādiem avotiem mums vajag griezties, no kādiem avotiem vajag smelt risinājumu.
Noteiktība tiesību saprašanā – izejsākums noteiktībai un kārtībai sabiedriskās attiecībās.
Dažādās pasaules daļās, valsts grupās vai atsevišķi paņemtajā valstī vēsturiski veidojās sava tiesību sistēma. Vietas, laika un to vai citu tautu attīstības nosacījumu apstākļi objektīvi formēja savus tiesību avotus. Kopā ar to katrā atsevišķa laika atgriezumā un ar katru specifisku situāciju darbībā iestājās konvencionālais sākums, kurš citu subjektīvu momentu skaitā veicināja vienlīdzību tiesību attēlošanā.…
