Ārējai kultūrpolitikai ir svarīga nozīme valsts kultūras attīstībā, jo, kā teikts Latvijas kultūrpolitikas vadlīnijās, tā „ir gan valsts kultūrpolitikas, gan valsts ārējās politikas integrāla sastāvdaļa, kas tiek īstenota saskaņā ar ilgtermiņa plānošanas dokumentiem un ciešā sadarbībā ar visām ieinteresētajām pusēm. Ārējās kultūrpolitikas principus veido vispārcilvēciskās un Eiropas vērtības, kā arī nacionālās intereses kultūras jomā.“ Līdz ar to, sadarbojoties valsts institūcijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, kā arī privātajam sektoram, ir jāstrādā pie kultūrpolitikas attīstības un uzlabošanas, jo pašlaik, ņemot vērā ierobežotos valsts līdzekļus, Latvijas kultūrpolitika ir diezgan lielā mērā atstāta novārtā, un tiek atcelti dažādi sadarbības pasākumi, tāpēc pēc iespējas ātrāk ir nepieciešams atjaunot sadarbību starp valstīm, kā arī iekšējo sadarbību un piešķirt nepieciešamo finansējumu kultūrpolitikas aktivizēšanai gan Latvijā, gan sadarbības veicināšanai ar ārvalstīm, jo „kultūra ir galvenais resurss un instruments, ar kura palīdzību tiek dibinātas un uzturētas starptautiskās sadarbības saiknes gan starpvalstu līmenī, gan starp pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, gan arī starp privātajām kompānijām un korporācijām“.
Ārējās kultūrpolitikas stratēģiskais mērķis ir noteikts: „sekmēt dialogu un saprašanos starp kultūrām un nācijām, bagātināt Latvijas kultūras dzīvi, aktīvi līdzdarbojoties starptautiskajos kultūras procesos un sadarbības tīklos.“…
