Lielā, zaļā pļavā ganījās aitu pulks – baltas, melnas un pelēkas. Pati mazākā, pati baltākā aitiņa, kura ganījās tikai pirmo vasaru, pacēla purniņu pret debesīm un aiz brīnumiem piemirsa norīt noplūkto zāles šķipsnu. Tur augšā virs galvas bija vēl viena pļava – koši zila, un tajā ganījās lielas un mazas balti sprogainas aitas. “Vai tās aitas no lielās, zilās pļavas kādreiz nāk arī uz mūsu zaļo pļavu?” viņa jautāja savai vecākajai māsai, kuras kažoks bija pats melnākais visā ganāmpulkā. Melnā aita ganījās jau otro vasaru, tāpēc visās lietās gudrāka par savu mazo, balto māsiņu. “To zilo pļavu sauc par debesīm. Aitas tur augšā nav nekādas īstās aitas - viņas sauc par mākoņiem,” melnā stāstīja, “un es nekad neesmu redzējusi viņas ganāmies te, mūsu pļavā.” …
