Kā jau noskaidrojām iepriekš, cilvēces kultūras šūpulis ir mīts. Arī bērnību tā pavada mīta valstībā, kas dāvā patvērumu un drošības izjūtu, sakausējot cilvēku ar dabas norisēm un apliecinot reiz par visām reizēm iedibinātu kārtību. Bērnības apziņas stāvokli var salīdzināt ar savdabīgu domas paradīzi – doma nepazīst rūpes un šaubas. Kā vēstī Vecā Derība, pirmajiem cilvēkiem nācās atstāt Paradīzi nepaklausības dēļ. Pārāk neremdināmas bija viņu alkas iepazīt labā un ļaunā atziņas augli. Par sodu viņi tika iemesti rūpju un raižu, neziņas, šaubu un meklējumu pasaulē.
Dažādas kultūrās un reģionos cilvēka saikne ar mitoloģiskās domas bezrūpīgo pasauli saglabājas gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi. Laika gaitā no mitoloģiskās apziņas dzīlēm iznirst jaunas domāšanas un pasaules apguves formas, liecinot par atšķirīgu cilvēcības forma veidošanos, par citu – no mitoloģiskās pasaules atšķirību – pasauļu tapšanu.…
