-
Mana izglītības filosofija
Patiesībā visa mana izglītības filozofija balstās uz to, ka droši mēs varam runāt tikai par to, ko paši esam piedzīvojuši, kas paši esam.
Izglītība, manuprāt, ir tās pašas zināšanas, tikai nosauktas citā vārdā. Kādas tad tās var būt un kā cilvēkam pie tām tikt? Pirmkārt, jau zināšanas es varētu iedalīt mākslinieciskās un zinātniskās. Tas, kā cilvēks uztver apkārtējo pasauli, kādi ir viņa personīgie pārdzīvojumi, varētu veidot mākslinieciskās zināšanas, un tas, kā cilvēks izprot pasauli un viņa piedzīvojumi varētu veidot zinātnisko saturu viņa zināšanām.
Mūsdienās ļoti liela nozīme ir tam, kā tad cilvēks tiek izglītots. Viņu audzina ģimenē, skolā, pēcāk universitātē vai vēl kur citur. Ik uz soļa kāds pamāca, ko un kā labāk darīt. Bet vai tas ir tas pareizākais? Nedomāju vis! Protams, ka ir nepieciešama ievirze, lai neizaugtu mežonis, ļaundaris, zaglis vai krāpnieks un protams, ka to vislabāk varētu sniegt vecāki, taču ne mazāk svarīgs ir tas, ko tad cilvēkam izdodas piedzīvot pašam. Manuprāt, patiesās un noturīgās zināšanas ir tās, ko cilvēks ieguvis caur personīgiem pārdzīvojumiem.
…
Kad runa iet par mācīšanos un mācīšanu, mēs bieži vien varam dzirdēt dažādus spriedumus par to, ka tas nav viegli, bet savā veidā to dara visi. Katru dienu mēs no kāda kaut ko iemācāmies, vai gluži pretēji – iemācām. Šis abpusējais process noris katru dienu. Tas cik daudz mēs gūstam šajā procesā ir atkarīgs gan no mūsu vēlmes gūt zināšanas, gan no tā, kādā veidā šīs zināšanas tiek pasniegtas. Manuprāt, ir ļoti būtiski kādas ir tās pedagoģiskās vērtības, ar kurām skolotāji dien dienā, dodas uz darbu, lai mūsu paaudzes turpinātājiem, pasaules virzītājiem, nodotu zināšanas, palaist tās plašajā pasaulē un līdz ar to arī censtos pozitīvi ietekmēt bērnu vērtīborientāciju, jo viens no svarīgākajiem pedagoģiskās darbības uzdevumiem uzskatu, ir cilvēku vērtīborientācijas attīstības sekmēšana.
