Arī dabai Bārdas pasaulē ir viena no galvenām lomām. Līdz ar mīlestību pret dzimto zemi, dzejnieks dabas dailei pievērš lielu uzmanību un šķietami harmonizē ar to, attēlodams mieru, ko daba var dāvāt:
“Un, kad man nekas vairs netīkas,
es ieguļos zālē
un ļauju, lai smilgas pār mani līgojas.”
Manuprāt, ir ļoti svarīgi izjust šo mijiedarbību ar dabu, just piederību tai, jo cilvēki ir vien niecīgi puteklīši (jeb mirkļi, kā dzejnieks ir izteicies) varenās dabas un Visuma priekšā. Cilvēks var tikai censties izzināt savas būtības jēgu un dzīves ceļu, ko arī F. Bārda ir iekļāvis daudzos dzejoļos, piemēram “Pelēkā dienā”: “Apmaldījies bērniņš raud pļavā – nezin, uz māju kur ceļš”.
…
