Sākšu savu referātu ar Ā. Karpovas definīciju: “Tips (grieķu v. typos – nospiedums, forma, paraugs) kalpo atsevišķu iezīmju kompleksa apzīmēšanai, pieņemot, ka šis “vispārējais zīmējums” eksistē reāli un ir saistāms ar konkrētām personībām [1; 24]”.
Tipoloģijas katrs, kas to pētīja varēja iedalīt savādāk:
1)pamatojoties uz teoriju,
2) izceļot vadošo īpašību,
3)pamatojoties tikai uz pieredzi, kura katram indivīdam var būt sava,
4)pamatojoties uz bērnības agrīno pieredzi,
5)izdalot īpašību noteiktu kombināciju utt.
Tipoloģiju ir ļoti daudz un tādēļ tām visām varam izdalīt, pēc Ā. Karpovas pieminētā, “kopīgās īpašības:
a)tipoloģija iezīmē rāmi (matricu), kurā vietu atrod katrs (gan “tīrais”, gan jauktais tips), piemēram, vācu psihologa E.Šprangera vērtību tipi – teorētiskais, reliģiskais, ekonomiskais, estētiskais, sociālais, praktiskais;
b)tipi vienmēr veidojas no skaidri izdalīta atsevišķo personības īpašību kopuma, piemēram, lai indivīdu piesaistītu pie autoritārā tipa, to nepieciešams diagnosticēt pēc šādām īpašībām (saīsināti pēc T.Adorno):
rūpes par subordināciju; cieņa pret augstu statusu; pakļauto pazemošana.…
