Šarls Lui Sekonda barons de La-Breds un de Monteskjē (Montesquieu, 1689 - 1755) uzskatāms par pēdējo ievērojamāko klasiskās dabiskās tiesības tradīcijas pārstāvi. Viņa lielākais ieguldījums ir tas, ka viņš apgaismības uzskatus pārnesis uz sabiedrības kārtību un tās pamatu - tiesībām. Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem, kas asī izjūt savas zemes likumu, valsts un ideoloģijas neatbilstību reālai situācijai Francijā 18. gs. pirmajā pusē.1 Š. L. Monteskjē noraida jebkurus teoloģiskus pasaulē valdošās kārtības skaidrojumus un uzskata, ka pār sabiedrību, tāpat kā pār visu pasaulē valda likumi. Monteskjē balstās uz dabisko tiesību ideju. No tās izriet, ka pozitīvās tiesības nav ieviestas palvaļīgi, lai apvaldītu karojošo dabisko situāciju.2
Viņš piedāvā objektīvo likumu definīciju, kas līdz pat mūsu dienām tiek uzskatīta par klasisku: "Likumi visplašākajā vārda nozīmē ir nepieciešamās attiecības, kas izriet no lietu dabas". Tiesa gan, viņš neuzskata, ka sabiedrībā pastāvošās attiecības ir tādas pašas kā dabā valdošās, atzīst cilvēka gribas brīvību. Bez tam īsteni dabiskās tiesības tradīcijas garā Š. L. Monteskjē piebilst, ka no cilvēku iedabas izrietošais viņu "savstarpējo attiecību taisnīgums ir primārs attiecībā pret to iedibinošo pozitīvo likumu".…
Šarls Lui Sekonda barons de La-Breds un de Monteskjē (Montesquieu, 1689 - 1755) uzskatāms par pēdējo ievērojamāko klasiskās dabiskās tiesības tradīcijas pārstāvi. Diezgan lielu uzmanību Š. L. Monteskjē veltī valdīšanas formas iztirzāšanai. Viņš aplūko četras: monarhiju, aristokrātiju, demokrā¬tiju un despotiju. Monteskjē darbs «Par likumu garu» (De L'Esprit des lois (1748)) sava veida juridiska enciklopēdija, kas pauž progresīvas likumdošanas varenību un arī vēstures filozofijas idejas. Tas tiek uzskatīts par Monteskjē pašu nozīmīgāko veikumu, kas ievada jaunu laikmetu tiesību zinātnē.
