“Ir gan brīnišķīga tāda dzelzs! Ko visu no tās nevar uztaisīt! Ugunī nedeg, bet kļūst paklausīga tēvam. Tas tad to var liekt un staipīt pēc patikas. Un kādas tai visādas krāsas!. No Saldus atved tādu zilganpelēku stieni, dažreiz atnes no kādām mājām gluži aprūsējušu vecu stīpu. Bet kā tēvs liek ugunī, tā paliek balta kā jaunā tā vecā dzelzs. Un, kad tēvs sāk sist, kā tad dzirkstis lec uz visām pusēm- kā mazas zvaigznītes. Bet, kad zvaigznītes vairs nelec, tad dzelzs kļūst sarkana kā novārīts vēzis, un tad arvienu tumšāka- tumšāka. Un, kad to gluži siltu izceļ no ūdens silītes, tad tai ir zilgans spīdums, reizēm viz kā varavīksna. Ai, kā Jancim patīk šī krāsu rotaļa!” [1.; 8.]
Šāda ir mazā Jaņa iepazīšanās ar bagātīgo un daudzveidīgo krāsu pasauli. Viņš aug labvēlīgā ģimenē, kur daudz laika pavada darbos kopā ar tēvu. Tēvs labprāt ierāda zēnam darbus un pavada laiku sarunās. Ikdiena rit rimti un harmoniski. “ Iespējams, vērojot tēvu smēdē, veidojas zēna neatlaidīgais raksturs, kas ļauj pārvarēt neskaitāmus šķēršļus un sasniegt mākslas virsotnes. Varbūt arī tur, smēdē, tiek apjausta amata prasmes nozīme, izjusta pārvērtības brīnumainība, kas viņu tuvina mākslas tapšanas procesam.”…
