Jau Renesanses laika filozofijā parādījās doma, ka zinātnei un reliģijai ejami dažādi ceļi. Šīs domas attīstību ļoti veicināja 16.-17.gs. sasniegumi matemātikā, astronomijā, fizikā un ķīmijā. Pamazām iezīmējās jauns laikmets filozofijā – tā sauktā Jauno laiku filozofija. Tā meklēja veidu būt patstāvīgai un balstīties prāta spējās, pieredzē un dzīves realitātē, kā arī izvirzīja jaunus mērķus - precizēt filozofisko pasaules uzskatu un izmainīt filozofēšanas principus un metodes. Bija vajadzīga filozofija, kas dotu iespēju apkopot vienā sistēmā daudzās zinātnes nozaru atziņas - gūtas vērojumu, pieredzes un speciāli veiktu eksperimentu rezultātā -, turklāt dotu iespēju novērtēt atzinumu ticamību, atšķirot zinātni no šarlatānisma. Šādu jaunu izziņas metožu izstrādātāji bija Frensiss Bēkons, empīriskā izziņas virziena sācējs, un Renē Dekarts, racionālistiskās izziņas virziena aizsācējs.…
