«Mana Latvija – dadzītis mazs, ieķēries pasaules svārkos» (Arvīds Skalbe).
Apzinos, ka esmu ārkārtīgi lielu pateicību parādā tiem cilvēkiem, kuri Atmodas laikā darīja neiespējamo - Janvāra dienas pavadīja barikādēs, savas dzīvības ziedoja, lai mūsu valsts suverenitāte nepaliktu tikai vīzija. Jā, no savas pieredzes es nezinu, kas ir kompartija, čeka, deficīts, kā izskatās tukši veikali un nebeidzamas rindas pie to durvīm... Bet es skaidri apzinos, ka dzīvoju visskaistākajā zemē uz pasaules. Nekur citur rudens tā nekrāso kokus kā Siguldā, nekur nav tādu līdzenumu kā Zemgalē un ezeru kā Latgalē.
Man mīļa ir Latvija rudenī, jo tā pārsteidz nemanot. Rudenī daba izšķiež visas savas spožākās krāsas. Saules pielietās siltās rudens dienas ar čabošām lapām zem kājām liek aizdomāties par Latvijas neizmērojamo skaistumu.
Rudentiņ, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināji:
Pilnas klētis labībiņas,
Pilnas ķešas sudrabiņa.…
