Šis ir ļoti skaists dzejolis, kurš vēsta ne tikai par karu, bet pauž arī dzejnieka emocijas un sentimentālas sajūtas. Manuprāt, šeit ir izpausta cieņa par nākotni, un tiek parādīts, ka spēku var smelties no pagātnes, no sāpēm un posta, ko nesis karš. Šajā dzejolī Ojārs Vācietis raksta, ka pagātnes sāpes padara cilvēkus stiprus. Pēc manām domām, viena no skaistākajām lietām, kas tiek izteikta šajā dzejolī, ir tas, ka tiek godāta kritušā kareivja piemiņa. Kareivji un visi pārējie cilvēki, kas ziedojuši savas dzīvības dzimtenes, brīvības labā, nekad nedrīkst tikt aizmirsti, un viņu piemiņa vienmēr jātur godā. Mēs nedrīkstam aizmirst savus varoņus.
Kādas atziņas jūs guvāt pēc krājuma izlasīšanas?
Kopumā Ojāra Vācieša dzejoļu krājums “Tālu ceļu vējš” aicina neapstāties, būt vienmēr jaunam, jo, lai arī mēs fiziski paliekam tikai vecāki, mums vienmēr ir dota iespēja būt garīgi jauniem. Ojārs Vācietis šajā dzejas krājumā daudz runā par jauno paaudzi – cīnītājiem, kuriem pašiem ir jāiekaro savas virsotnes, jāizlauž ceļš uz dzīvi. Jaunībai nav šķēršu, tādēļ Vācietis bieži vien to salīdzina ar strautu, kurš vienmēr atradīs ceļu, kur aizplūst, tā arī jauns cilvēks atradīs iespēju savus mērķus īstenot, sapņus piepildīt. Šī ir tā galvenā atziņa no krājuma, kura visvairāk uzrunāja.
…
