19. gs. varbūtību teoriju vēl varēja pieskaitīt lietišķajai matemātikai. Tādēļ nav brīnums, ka D. Hilberts savā slavenajā runā Starptautiskajā matemātiķu kongresā Parīzē 1900. g. varbūtību teoriju pieskaitīja pie fizikas. Tikai 20. gs. trīsdesmitajos gados varbūtību teoriju sāka uzskatīt par īsti matemātisku disciplīnu.
Varbūtību teorijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vadošā bija krievu matemātiķu skola. Ievērojamo matemātiķu P. Čebišova, A. Markova, A. Ļapunova darbi bija pamats, uz kura pēc revolūcijas strauji attīstījās varbūtību teorija. Divdesmitajos gados tika veikti klasiskie S. Bernšteina un A. Hinčina pētījumi. Trīsdesmitajos gados tika publicēta A. Kolmogorova monogrāfija „Varbūtību teorijas pamatjēdzieni”, kurā formulēta tagad lietotā varbūtību teorijas aksiomātika. A. Kolmogorovs, A. Hinčins u. c. daudz strādāja pie varbūtību teorijas lietojumiem bioloģijā, fizikā, tehnikā, statistikā. A. Kolmogorovs pierādīja, ka varbūtību teorija iekļaujas mēra teorijā.
…
