2. stāsts vislabāk atbilst „ētikas atcelšanai ar teleoloģiju”, jo tajā visspilgtāk aprakstīta cīņa, ko izcīna Ābrahams, klausībā dodoties līdz Morija kalnam, runājot ar Īzaku, atklājot, kas notiks, svētījot Īzaku. Viņš izturas tēvišķi, pamācoši. Tātad pirms viņš veic šo pēc universālā likuma nesaprotamo upuri, viņš darbojas, runā pēc ētiskiem principiem. Tomēr pēc tam viņš rīkojas tā, kā Dievs viņam pavēlējis, neklausoties Īzaka, sava dēla, iebildumos un lūgumos. Tad Ābrahams vienā mirklī atmet ētisko, kad viņa seja pilnībā izmainās mežonīga, melojot par saviem motīviem, neuztraucoties par to, ko Īzāks domās par savu tēvu. Tad Īzaks vēršas pie Dieva kā pie sava tēva un Ābrahams klusībā Dievam par to pateicās. Tātad šeit plaši aprakstīta Ābrahama ētiskā, tēvišķā rīcība, ko spētu saprast ikviens, bet tad viņš to vienā brīdī atmet un ētisko nomaina teleoloģiskais, kad Ābrahams izpilda Dieva pavēli.
…
