Hamlets ir ārkārtīgi pretrunīga un daudzšķautņaina personība, kam lemts ieslīgt dziļā depresijā, jo viņa principi, dzīves uzskati tiek pretstatīti Hamleta vēlmei atriebt tuvu cilvēku nodevību, kam viņš nespēj pretoties. Hamletā apvienotas, šķiet, neiespējami daudz pretrunīgu īpašību. Hamlets nemitīgi strīdas pats ar sevi: “Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās šautras, ar ko mūs tirda saniknotais liktens, vai ieročus grābt pretī moku jūrai un viņas beigt ar varu?”1
No vienas puses, Hamlets mīl Ofēliju: “Es Ofēliju mīlēju, un netiek četrdesmit tūkstoš brāļu mīlestības līdz manējai,”2 un nespēj iedomāties dzīvi bez viņas, bet, no otras puses, viņš nespēj pārdzīvot Ofēlijas atraidījumu (kas gan nav kā akmenī iecirsts) un nīst viņu: “Ja tu precies, tad es dodu tev pūrā šo lāstu: esi tu tīra kā ledus, šķīsta kā sniegs, – tu neizbēgsi ļaunām valodām.”3…
