Viss sākās ar to, ka no rīta pamodos, pašai negribot. Istabā virmoja patīkami salda smarža. Pa miegam vēl īstu nesapratu, kas tik patīkami smaržo. Kaut kas pēc vasaras, kaut kas pēc... ļoti pazīstama. Āā! Tās taču zemenes! Vecmāmiņa vārīja manu mīļāko – zemeņu ievārījumu. Acumirklī rausos no gultas un skrēju uz virtuvi. Uz galda mani kārdināja šķīvītī uzlietās ievārījuma putiņas un sešas mazas burciņas, kurās savus vēderus bija izgāzušas šīs vasaras zemenes. Paskatījos sev apkārt- neviena nebija. Vecāmāte bija izgājusi. Es zināju, ka tā nedrīkst, bet mans rādītāj pirksts iešāvās vienā no burciņām. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdēju : „Kas tad te būs?” Un liela ievārījuma pile nokrita man no pirksta.
…
