Zini, esmu samulsusi, jo man, vienkāršai vienpadsmitās klases skolniecei, ir jāraksta kam tik, gribētos teikt, augststāvošām kā Tu. Iespējams, Tu jautāsi: „ Kāpēc augststāvošam? ”. Mans iemesls ir vienkāršs – Tu pārredzi visu, kas notiek Rīgas ielās un, kas vēl jo svarīgāk, Tu proti to parādīt arī cietiem, lai arī cik maza būtu platforma uz kuras stāvi, noraugoties savā Paradīzes dārzā.
Tu nebaidies mājot daudz dažādos tēlos un tas ir tik nesavtīgi un nesamāksloti, ka šķiet, Tava dvēsele mīt katrā bruģakmenī un katrā pilsētas stūrī. Tu dziedi klaidoņa dziesmu un sper soli pār pontona tiltu, sveicini bermontiešu virsnieku un skumjās noliec galvu pār pilsētas parku. Tu ar pārticības sātu mums vēsti par upēm, kas nav lielākas par renstelēm un par peļķēm, kas ieņem ezeru vietu, bet kā tev tas izdodas – ar vienkāršību un atklātību parādīt mums nozīmīgu it neko, ir grūti spriest. …
