SENOS LAIKOS ĻAUDIS VISAI MAZ IZPRATA, KĀ RODAS LAIKAPSTĀKĻI JEB LAIKS. DAŽI BIJA APTVĒRUŠI, KA MĀKOŅUS VEIDO ŪDENS, BET VIŅI NESPĒJA IZPRAST, NO KURIENES RODAS VĒJŠ, UN NESAPRATA SAULES NOZĪMI. DAUDZI TICĒJA, KA LAIKAPSTĀKĻUS RADA DIEVI, TĀPĒC MITOLOĢIJA PARASTI IR SAISTĪTA AR RELIĢIJU. BIJA ARĪ TĀDI CILVĒKI, KURI LAIKU PROGNOZĒJA, PAMATOJOTIES UZ VIENKĀRŠIEM AUGU, DZĪVNIEKU UN DEBESSNOVĒRUJUMIEM. TEORIJAS UN NOVĒROJUMI TIKA NODOTI NO PAAUDZES PAAUDZĒ, STĀSTOT STĀSTUS, NO KURIEM DAŽI BIJA VISAI TICAMI. TAČU TIKAI TAD, KAD CILVĒKI PILNĪBĀ IZPRATA, KĀ LAIKAPSTĀKĻI RODAS, VIŅI SPĒJA KAUT CIK TOS PAREIZI PAREDZĒT. LAIKAPSTĀKĻU ZINĀTNE IR SĀKUSIES SENAJĀ GRIEĶIJĀ, KUR FILOZOFI CENTĀS IZSKAIDROT LAIKAPSTĀKĻU VEIDOŠANĀS MEHĀNISMU. DAŽAS VIŅU IDEJAS BIJA SAMĒRĀ PAREIZAS, TAČU CITAS – BIEŽI VIEN ARĪ APLAMAS, JO VIŅI SAVAS TEORIJAS NEPĀRBAUDĪJA PRAKSĒ.…
