“Jā, varu derēt, ka tas ir trakāk, nekā staigāt apkārt ar spieķi un liepu. Pauls iesmējās par savu joku, un meitene viņam uzsmaidīja. Es esmu nākamais. Novēl man veikswi! ”
“Ar tevi viss būs kārtībā.” Novēlēja sieviete.
Pauls vēroja, kā viņa ieiet baltajā šķūnī un pazūd aiz baltajiem plastmasas aizkariem. Viņam aiz muguras klusēdami stāvēja tūkstošiem cilvēku, gaidīdami savu kārtu kopā ar ārstiem, gaidīdami, kad viņus iebāzīs un savienos ar mašīnu, un gaidīdami, kad viņu ķermeņi būs nevainojami. Daži izskatījās laimīgi, daži — noguruši, citi — skumji. Pauls jutās noguris.…
