Impresionisms (fr. Impressionisme < impression – iespaids) ir virziens, kas radies franču glezniecībā 19.gs. 60.gados. Pirmo reizi šo vārdu lieto Marmotāna muzejs Parīzē (kā palamu, atvasinātu no Kloda Monē gleznas nosaukuma „Impresija. Saullēkts”, 1872. gada, jauno mākslinieku izstādē). No nejaušas palamas šis apzīmējums drīz vien kļūst par paliekošu nosaukumu jaunajam mākslas virzienam, ko pārstāv ne vien Klods Monē, bet arī Kamils Pisaro, Alfreds Sislē, Edgars Degā, Ogists Rodēns (skulptūrā) un citi. 19.gs. beigās un 20. gs. sākumā virziens izplatās arī citās Eiropas zemēs. Latviešu glezniecībā tā iezīmes sastopamas Jāņa Rozentāla, Jāņa Valtera, Vilhelma Purvīša un citu darbos. Optiskās totalitātes vietā ar objekta iespējami daudzo pazīmju fiksējumu impresionisti izvēlas tikai nedaudzas, radot kopiespaidu ar atsevišķiem tīro krāsu triepieniem bez to sapludinājuma. Negleznot „gabaliņu pēc gabaliņa” (kā reālismā), bet gan „visu uz reizi” komentē Kamils Pisaro: „Acs nedrīkst koncentrēties vienā punktā, bet tai jāuzņem viss. Strādājot plenērā, tuvākās telpas objekti tiek „izkausēti” gaismā un gaisā. Impresionisms izplatās arī citos mākslas veidos – tēlniecībā, mūzikā, literatūrā. [5;79]Impresionisms ir iespaidu, sajūtu atveidotāja māksla. Naturālisti cenšas parādības atveidot analītiski sīki, turpretī impresionisti neatveido sīki detaļas, bet sniedz tikai parādības to pirmo vispārīgo iespaidu, kādu tā atstāj uz mākslinieku. Impresionisti parādības rāda acumirkļa uztverē, bez iedziļināšanās tajās. Līdz ar to impresionisti tver tikai parādību ārieni, lietu ārējo maiņu, kustību. …
