Medicīnas ētika radusies jau Senajā Grieķijā līdz ar pirmo ārstniecības iestāžu parādīšanos. Seno grieķu uzskats bija, ka pacients jāārstē „droši, ātri un patīkami”. Manuprāt, vārdi „droši” un „patīkami” arī izsaka medicīnas ētikas galveno domu. Ārstniecības likumā teikts: „Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi”.
Arī pirmā rakstītā liecība par medicīnas ētikas seno pastāvēšanu nāk no Senās Grieķijas. Tas ir Hipokrāta zvērests. Šajā zvērestā, manuprāt, medicīnas ētiku visvairāk raksturo teikumi: „Es nedošu nāves zāles nevienam, kas man tās prasīs, nedošu arī padomus vai ieteikumus šai virzienā; tāpat es nedošu sievietei pesāru augļa nodzīšanai” un „Neko no tā, ko es, piekopdams sava amata praksi vai arī tāpat, redzēšu vai dzirdēšu cilvēku sadzīvē tādu, kas nav izpaužams, es neizpaudīšu, apzinādamies, ka tas jātur slepenībā”. Abi šie likumi pastāv arī mūsdienās un ir aprakstīti „Ārstniecības likumā” (40. pants, 50. pants). …
