Raudāja debesis. Tās rotāja dzērvju kāsis. Pamazām nosarka kļavas. Zelta lapu ratos pārbrauca rudens vīrs. Koku galotnēs vējš savu vijoli stīgoja. Es apsēdos akmens vectētiņa sūnu zaļajā klēpī un klausījos klusumā. Vijole raudāja tik žēli…, bet tas bija tik skaisti… Tajā varēja saklausīt kaut ko pamācošu, to vajadzēja izjust ar sirdi un dvēseli, lai sevī attīstītu audzināšanas mākslu. Vijoles skaņas lika atcerēties kādu ievērojamu personību latviešu pedagoģijas attīstībā. Likās, ka koki izdzied J.A.Studenta vārdu, likdami dzirdēt, it kā spēlējam pašu Studentu, jo arī viņa dzīves draugs bija vijole, un māksla neatņemama dzīves sastāvdaļa, tāpēc viņš pievēršas mākslas nozīmei pedagoģiskajā procesā. Laika pēdas nespēja izdzēst J.A.Studenta vārdu, tas arvien spoži iemirdzas arī šodien saistībā ar mākslas audzināšanu. Vējš zināja daudzu gadsimtu noslēpumus, bet šodien vēja taures nesa atbalsis, kurās skanēja J.A.Studenta vārds.
Audzināšana kā sevišķi plašs, dziļš un daudzpusīgs garīgās dzīves izpaudums slēpj sevī zinātnes un mākslas elementus. Māksla ir jaunas īstenības radīšana un veidošana tēlos. Māksla rada īstenību pilnīgākā veidā. Tā mums ceļ jaunu īstenību, kas pilnīgāka par reālo. Audzināšana kā māksla ir audzināšanas prakse. Audzināšanas māksla izpaužas pašā audzināšanas darbībā- veiksmē un prasmē. J.A.Students centās ikvienu cilvēku ievadīt audzināšanas mākslas darbā. Viņš raksta: ” Mēs, latvieši, materiālajā ziņā nekad nevarēsim sacensties ar lielajām tautām un valstīm, un pēc tā mums nav arī jātiecas. Mums jācenšas būt stipriem garīgajā laukā, it īpaši mākslā. Tas ir mūsu galvenais uzdevums, ko pildot audzināsim ne vien sevi, bet arī citas tautas.”…
