-
Guna, Normunds, Targals - trīs dažādu uzskatu pārstāvji Aspazijas lugā "Sidraba šķidrauts"
Lugā Targals, manuprāt, bija visļaunākais, kā pretstats Gunai. Šis karalis tiešām bija ļaundaris un melis, kurš negodīgi ieguva savu troni un to centās noturēt, visu liekot darīt Gunai. Targals tik necienīgi attiecās pret ļaudīm sakot: “Man algot gļēvus, bezdūšīgus suņus, kas bēg, kad naidnieku tik ierauga?” Karalis tikai visus prata komandēt un visiem pavēlēt, bet pats neko nedarīja. Viņa mērķis bija uzvarēt karā un tā sasniegšanai viņš darīja visu negodīgā ceļā, sēžot bezdarbībā-liekot visiem pārējiem kaut ko darīt, pavēlot un draudot. Targals no visiem slēpa patiesību, kuru Guna visiem centās vēstīt. Kad Guna teica: “Man rādīt jums, kur jūsu sāpju sakne un niknā sērga, kas jūs gadiem māca. Lūk tur!” Un parādīja uz Targalu, tad uzreiz karalis noskaņoja visus pret Gunu, jo baidījās zaudēt savu troni. Secinu, ka viņš bija cilvēks, kas gribēja tikai labu sev un nekas cits viņam neinteresēja, tas ir kā paraugs, kādam nevajadzētu būt labam cilvēkam.
Manuprāt, šie cilvēki tiešām ir ļoti dažādi, Guna, rāda labu piemēru citiem ar savu personību un dzīves mērķi, toties Normunds un Targals vairāk parāda kādi slikti un ļauni cilvēki mīt pasaulē un no viņiem nekad nevajadzētu mācīties.
…
Lugā “Sidraba šķidrauts” ļoti izteikti varēja saskatīt cilvēku dažādību. Guna, Normunds un Targals- pārstāvji, kas viens no otra atšķīrās visvairāk. Šie cilvēki bija ar dažādiem mērķiem, uzskatiem uz dzīvi, dzīves uzdevumiem, kā arī ar dažādu pasaules uztveri. Lugā neparastā sieviete- Guna piedzimstot no dieviem saņēma dāvanu- sidraba šķidrautu, kas simbolizēja gaismu un uguni, un ar kura palīdzību viņa varēja saskatīt nākotni un redzēt patiesību. Viņa uzskatīja, ka par zeltu nav pērkama patiesība. Gunai piemita tādas īpašības kā taisnīgums, cēlums, godīgums, labestīgums. Guna nešķiroja cilvēkus pēc sociālā stāvokļa vai bagātības, bet gan palīdzēja visiem cik vien bija spējīga, un tas arī bija viņas dzīves uzdevums. Toties, manuprāt, cilvēki viņu nenovērtēja, un attiecas pret viņu nekaunīgi, draudot viņu sadedzināt un saucot par burvi. “Vai man jums tagad teikt un atgādināt, cik es jums laba darījusi? Tu, kas mana durvju priekšā sēdēja, vai netiku es tevi dzirdījusi? Tu- kam uz pusēm savu maizi lauzu, tu- kam pie vārgu gultas sēdēju, un tu, un tu, un tu- vai ir jel viens, kas būtu atraidīts no manis kļuvis? Un, ja man cita nebija nekā, es devu savus vārdus, asaras, es pati sevi, savu spēku ņēmu un visu jūsu starpā izdalīju.” ..........................
