-
Saules tēla interpretācija latviešu mitoloģijā
Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 4 | |
Laika ritējums latvju mītiskajās dainās par Sauli | 6 | |
Saules meitas latviešu tautas dainās | 7 | |
Dienas un nakts tēlojums simboliskos pāros | 8 | |
Jēdzienu „Šī Saule” un „Viņsaule” interpretācija dainās | 9 | |
Saules tēls zīlēšanā, pareģošanā un tautas ticējumos | 9 | |
Saule kā mitoloģiskais tēls latviešu teikās | 11 | |
Saules simbola nozīme Latvijas valsts ģerbonī | 11 | |
Saules zīme latvju rakstos | 12 | |
Nobeigums | 14 | |
Izmantotās literatūras saraksts | 15 |
Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā.Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā:
Saule brauca olu kalnu,
Div’ dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļāi dusināmi.
Saule dainu dziesminiekus saista arī savā meteoroloģiskajā aspektā, kas apdziedāts nebeidzamās variācijās. Arī šeit spožā vai spodrā saule - kas spīd, spīguļo, spulgo, staro, mirdz, mirgo, margo, viz, vizuļo un zaļgo, kas parādās mirdzēdama, vizēdama, zvērodama un zvīļodama nebeidzamās gaismas. Saulei ir maģisks iespaids uz cilvēka likteni, un tam, kas piedzimis, siltai saulei spīdot - tam “augs rudzi, tam augs mieži, tam augs bēri kumeliņi”, vai arī - tā “ies govju laidarā deviņām slauktuvēm”. Saule - gluži kā baltā krāsa - latviešiem ir arī augstāko ētisko vērtību simbols. Mazuli auklējot, māmiņa šūpulī kar pie loga saulītē, lai saules gaisma veicinātu bērna garīgo attīstību. Mīloša māte savu bērnu audzina “kā saulīte zirņu ziedu” un, “uzvilkusi baltu kreklu, ieceļ to saulītē”. Ar savu rakstura spēku un darba tikumu cilvēks pats kļūst balts un saulei līdzīgs:
Balta gāja mātes meita,
Vēl baltāka sērdienīte:
Rīta saule ar vakara
Sērdienīti balināja.
Atsevišķos dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū, aiz deviņām jūrām, viņā pusē Daugavai u.c.:
Jauni puiši nezināja,
Kur Saulīte nakti guļ:
Jūras vidū uz akmiņi
Garas niedres galiņā.
Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas:
Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.…
Latviešu vārds „saule” ne tikai saskan ar lietuviešu saulė un senprūšu saule, bet iekļaujas plašākā indoeiropiešu valodu saimē, kurās vārds saule atvasināts no sauel-, suuel-, sūl-, kā, piemēram, latīņu sōl, grieķu gelios, gotu sauil, angļu sun, senindiešu sūryā u. c. Šī pētījuma mērķis ir gūt ieskatu par to, kā mūsu senču senči ir uztvēruši un vērtējuši jēdzienu „Saule”, kas mūsdienās ir zinātniski izskaidrots kā viena no Zvaigznēm, debesu spīdekļiem.
