Estētiskā gaume ir „cilvēka spēja saprast un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības. Estētiskā gaume izsaka īstenības, visas estētisko vērtību daudzveidības vērtējumu no to priekšstatu viedokļa, kas sabiedriskajā praksē cilvēkam izveidojušies par skaisto, neglīto, komisko, traģisko. Ja šādas vērtēšanas objekts ir mākslas darbi, šo spēju sauc par māksliniecisko gaumi.”[1; 74 lpp.]
Pretēji ideālistiem, kas estētisko gaumi uzskata par iedzimtu, par tādu, kas dota uz visiem laikiem, par intuitīvu spēju, un pretēji vulgārajiem materiālistiem, kas gaumi pieskaita cilvēka kā bioloģiskas būtnes fizioloģiski instinktīvajām spējām, marksistiski ļeņiniskā estētika to atzīst par cilvēka spēju, ko vēstures attīstības gaitā radījusi sabiedriskā prakse un pirmām kārtām radoša darbība ražošanā.
Estētiskajai gaumei raksturīgs tas, ka tā parādās kā tiešs vērtējums atšķirībā, piemēram, no tāda teorētiska sprieduma par priekšmetiem un parādībām, par mākslas darbiem, kas izveidojusies to uzmanīgas pētīšanas rezultātā. Tiešs, emocionāls apkārtnes vērtējums rāda, kādas estētikas jūtas, pārdzīvojumus izraisa cilvēkā priekšmeti un parādības, mākslas darbi, vai tie sagādā cilvēkam estētisku baudu.…
