• „Neiespējamais kļūst iespējams, ja tu tam tici.”. Vai tiešām pasaulē ir kaut kas neiespējams? Manuprāt, Z. Mauriņa cenšas likt saprast, ka „neiespējams” ir tikai cilvēka izveidots vārds, kas ir nekas vairāk kā tikai attaisnojums, lai būtu vieglāk pieņemt faktu, ka kaut kas nav paveikts vai sasniegts. Ja patiesi ticēt, ka šo neiespējamo mērķi var sasniegt, tad mēs pārkāpjam mūsu prāta uzstādīto „neiespējamā robežu” un tiecamies pretim kārotajam.
• „Neatkarīgi no mūsu gribas un vainas mums reizēm uzkrautas pārāk smagas nastas, no tām atkratīties nav mūsu spēkos, bet mūsu spēkos gan ir izturēt un nesalūzt.”. Manuprāt, šī atziņa ļoti spilgti sasaucas ar pašas rakstnieces dzīvi, jo Z. Mauriņai bija jāiztur smago nastu, kas viņai tika uzlikta- piespiestu dzīvi ratiņkrēslā. Lai gan rakstniece nespēja pašizpausties fiziskā veidā, viņa izpaudās caur saviem darbiem un vārdiem, parādot, ka viņa ir uzņēmusies šo nastu un nesalūzīs zem tās svara. Z. Mauriņa ir pārvarējusi neskaitāmas grūtības, tāpēc viņai kā nevienam citam ir saprotams grūtību patiesais svars. Caur savu atziņu viņa dod cerību citiem cilvēkiem, kas cieš no grūtībām, pārvarēt dzīves uzlikto slogu, it kā pasakot: „Es uzņemos šo netaisnību, šo nastu, ko dzīve uzkrāvusi man uz pleciem, es izturēšu, es nesalūzīšu!”.
…
